VENĒCIJAS BIENNĀLE “SLOW DOWN”

Latvijas ekspozīcijas mākslinieciskās idejas koncepcija un īstenošanas plāns

Mūsdienu cilvēks ir izgudrojis neskaitāmas jaunas tehnoloģijas, kuru mērķis ir atvieglot daudzu uzdevumu veikšanu un ietaupīt laiku, taču paradokss ir tāds, ka laika šķietami kļūst tikai mazāk un mazāk. Daudzi procesi, kas agrāk prasīja iedziļināšanos un pacietīgu darbu, tagad tiek aizstāti, paātrināti vai pat izlaisti pavisam – mums apkārt esošo lietu labošana ir viens no šādiem piemēriem. Vai, atmetot šos procesus, mēs vienā brīdī nepazaudējam paši sevi un neatsakāmies no savas identitātes? Pēdējā laikā šie jautājumi un dažādas kontrakustības ātrajam jeb “fast” dzīves veidam mūsu sabiedrībā kļūst arvien aktuālāki.

Ar ekspozīciju “Slow down” mēs aicinām apmeklētāju piebremzēt straujo dzīves tempu, uz mirkli apstāties un izjust arhitektūru kā daļu no pasaules mums apkārt, izjust, kā tā sadzīvo ar mums pašiem, kā katra, kaut neliela pārmaiņa, šo pasauli izmaina. Mēs aicinām iejusties ēkā – tās dzīves ritmā, mūža ilgumā, stāstā un tajā atrast savu lomu.

Mūsu piedāvātās ekspozīcijas mērķis ir Latvijas paviljona apmeklētājiem ļaut pašiem priekš sevis rast atbildes uz jautājumu: “How we will live together?” kontekstā – cilvēks un viņa mājas.

Par vienu no uzdevumiem esam sev uzstādījuši iesaistīt sabiedrību, piedāvājot līdzdarboties laikietilpīgā, taču meditatīvā atjaunošanas procesā, vērot tā norisi un sekot līdzi mājas un tās arhitektonisko detaļu mūžam, šādi rodot iespēju personificēties ar ēkām un to stāstiem.

Slow food, slow fashion, slow travel: visur, kur tiek lietots termins “slow”, tas signalizē par sacelšanos pret īstermiņa ekonomisko ieguvumu, kas stāv pāri ilgtspējai. Slow architecture ir attīstījusies no šīm kustībām un tās pamatideja ir rūpīgi apsvērt, kas vajadzīgs gan mājas īpašniekam, gan apkārtējai videi. Viens no Slow kustības aspektiem arhitektūrā ir neizmest, bet salabot, atjaunot vai izmantot atkārtoti.

Piemēram, saskaņā ar Čikāgas pilsētas plānošanas aģentūras datiem, nojaukšana un celtniecība veido 25% no atkritumiem, kas katru gadu nonāk ASV poligonos.¹ Nojaucot mēs zaudējam visu – teju visus resursus (gan materiālos, gan cilvēku), kas ieguldīti šo ēku tapšanā. Šāds darbības princips ir pretstatā ar resursu taupīšanu un ilgtermiņa saimniekošanu.

Arī Latvijā pēdējās desmitgadēs ir izplatījusies tendence nojaukt, apzināti pūdēt, ļaunprātīgi dedzināt vai neiedziļinoties pārbūvēt ēkas, kas neatbilst it kā pieņemtajiem mūsdienu dzīvesveida un ekonomiskajiem standartiem. Saprotams, ka bieži arhitektūras (īpaši koka) gadījumā sociālais aspekts ir dominējošais, tomēr nereti ir iespējami dažādi risinājumi, kas ļauj izvairīties no galējām rīcībām. Daudzos gadījumos informācijas trūkums un vienaldzība ir tā, kas noved pie šiem nevēlamajiem rezultātiem.

Šobrīd Rīgā ir reģistrētas 1303 vidi degradējošas būves. ²Ik pa laikam izskan gadījumi, kad ir pamatotas aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu kultūrvēsturiskā ēkā, piemēram, nesen cietusī jūgendstila ēka Kalnciema ielā. Skumjākais, ka daļa šo ēku īpašnieku ir tā sauktie “graustu miljonāri”, kam ir visas finansiālās iespējas, lai šīs ēkas saglabātu. Kā mainīt šo namīpašnieku domāšanu, lai mēs nezaudējam pilsētvides kvalitāti, ja likumdošana un normatīvie akti to nespēj?

Slow down ekspozīcijas mērķis ir uzrunāt iedzīvotājus katra dzīves telpas līmenī, uzdodot jautājumu – kā tu ilgtermiņā dzīvosi kopā ar ēku? Vēlamies vērst sabiedrības uzmanību uz savu māju rūpīgu apsaimniekošanu – apzināt ēkas vēsturi, tās arhitektūras nianses, specifiku, un neļauties vienkāršākajiem risinājumiem, bet gan ilgtspējīgākajiem, un apzināties kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas nozīmi. Ekspozīcija fokusējas uz ēku atjaunošanu, izceļot resursu izvērtēšanu – vai vienmēr jauns būs labāks, vai esošais ir nelabojams? Pielāgošanās ēkai, nevis mūsdienu materiālu piedāvājuma klāstam, ieviešot modernas un ēkai neraksturīgas korekcijas. Pārdomāta arhitektūra un esošās pilsētvides kvalitatīva attīstība sākas no mums pašiem. Ja sabiedrības pieprasījums būs pēc ilgtspējības principiem atjaunotām ēkām, tas var mainīt nekustamo īpašumu attīstītāju skatījumu uz šobrīd finansiāli neizdevīgajiem objektiem to portfelī.

Ekspozīcija atspoguļos stāstus par Latvijas ēkām un dažādajiem cilvēkiem, kas tajās mīt. Visas ekspozīcijas pamatā ir izpēte, kuras laikā sabiedrība tiks aicināta iesūtīt savus stāstus, un no tiem tiks atlasīti aptuveni 15 atšķirīgi pieredzes un iedvesmas stāsti un pieņemts kāds ēkas elements (durvis, logu aile, aploda, slēģi, u.c.) ekspozīcijai. Stāstu mērķis ir parādīt, cik dažādi mēs esam, cik dažāda ir attieksme pret ēkām. Nereti aiz arhitektoniski vērtīgām ēkām, pat kultūras pieminekļiem, nestāv konkrēta seja, bet gan organizācija vai uzņēmums, kam nav personīga un sentimentāla sasaiste ar ēku. Vienu no stāstiem vēlamies veidot par kultūrvēsturiski nozīmīgu ēku dedzināšanu Jūrmalā, Rīgā un citās pilsētās. Kā objektus var minēt 1914. gadā celto jūgendstila īres namu Kalnciema ielā 2B, Rīgā, “Saules brāļu” namu Jūrmalā u.c. Pretstatam šiem notikumiem vēlamies piedāvāt Kuldīgas pilsētas stāstu ar veiksmīgu pilsētmēroga apbūves saglabāšanas programmu, Ķīpsalas zvejnieku ciema ansambli. Veiksmīgi atjaunošanas stāsti ir Abgunstes muiža, Oleru muiža, kur saimnieki meklē risinājumus, piesaistot fondu līdzekļus un ieguldot personīgo laiku un darbu. Un ir vēl citi piemēri – ēkas, kurās ģimene vai konkrēts indivīds saimnieko atjaunojot, pētot un izdzīvojot dzīvi kopā ar savu māju.

Piemēram, šobrīd “Āgenskalna apkaimes biedrība” iespēju robežās darbojas, lai aizsargātu apkaimē vērtīgās ēkas, kas ir uz pārmaiņu sliekšņa. Viens no biedrības rūpju stāstiem ir koka ēka Baložu ielā, kuru īpašnieki mēģina nopūdēt, lai varētu nojaukt un vietā likt ekonomiski izdevīgāku jaunbūvi. Kā viens no mūsu komandas uzdevumiem būtu iegūt no šīs ēkas kādu vērtīgu arhitektonisku elementu, atjaunot to biennāles ietvaros un ievietot to atpakaļ. Šis process pievērstu sabiedrības uzmanību šai ēkai un Āgenskalnam raksturīgās apbūves saglabāšanai un parādītos kā viens no stāstiem kopējā ekspozīcijā.

Šie stāsti ir piemēri un sākuma punkts akcijai, kurā, gatavojoties biennālei, caur sociālajiem, digitālajiem un drukātajiem medijiem meklēsim jaunus iedvesmojošus un/ vai neveiksmīgus stāstus par kultūrvēsturisku ēku dzīvēm (apskatīsim arhitektūru, kas celta laika periodā līdz 2. pasaules karam). Gadījumi tiks atlasīti un ar mūsu sabiedrisko attiecību speciālistes palīdzību pārvērsti nelielos, asprātīgos un trāpīgos, situāciju raksturojošos stāstos, kuri digitālā un drukātā veidā būs pieejami ekspozīcijā un īpaši notikumam veidotajā mājaslapā.

Kā konsultanti un arī dažādu ēku stāstu zinātāji tiks piesaistītas organizācijas, kuras jau vairākus gadus Latvijā veiksmīgi konsultē un sniedz informāciju par ēku atjaunošanu un restaurāciju amatieriem un entuziastiem, kā piemēram, “Koka Rīga”, “Koka arhitektūras centrs” Kalnciema ielā, Kuldīgas restaurācijas centrs, u.c. Iesaistot šīs organizācijas ekspozīcijas tapšanā, mērķis ir sasniegt plašāku sabiedrības loku, pievērst to uzmanību notiekošajiem procesiem pilsētvidē un reaģēt uz tiem.

Iekārtojums un ekspozīcijas saturs.

Ekspozīcijā kā simbols visām zudušajām ēkām vai vērtīgiem to arhitektūras elementiem ir būvgružu konteineris, piepildīts ar atlasītiem ēku elementiem, piemēram, durvīm, slēģiem, logu rāmjiem. Šis ir atspoguļojums reālai situācijai, ko bieži var redzēt ielās un būvlaukumos. Dziļāk novietots darba galds, uz kura notiek reāls atjaunošanas process. Tā mērķis – vērst sabiedrības uzmanību uz lietām, ko varam paveikt paši bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem. Cilvēks un roku darbs. Aizmirstot par dzīves straujo tempu, Slow down, apmeklētāji ir aicināti apsēsties – sit down – un pavērot šo procesu, ja ir vēlme, arī iesaistīties un iegūt informāciju. Procesu veiks pieaicinātie ekspozīcijas uzraugi (restaurācijas un būvniecības studenti, koka arhitektūras atjaunošanas entuziasti, kuri tehnikas un metodes apguvuši kursos). Uz vienas sienas tiek projicēts video ar īpaši izvēlētu ēku (pēc informācijas apkopošanas), kas kalpos kā simbols ēkas lēnajam un ilgajam mūžam, salīdzinot ar cilvēka dzīvi. Pie otras sienas paredzēts izvietot atjaunotos ēku elementus, pamazām, 6 mēnešu garumā, aizpildot visu sienu. Elementus paredzēts eksponēt uz tumšas sienas un izgaismot, lai izceltu to nozīmīgumu un skaistumu. Visi elementi ir apzīmogoti ar QR kodu, kas viedierīcē aizved pie stāsta par konkrētā elementa ēku. Atklājot ekspozīciju, pie sienas tiktu izvietoti vairāki iepriekš sagatavoti un atjaunoti elementi, kas reprezentētu vairākus no iepriekš pieteiktajiem arhitektūras procesiem. Pēc ekspozīcijas beigām, visi atjaunotie elementi tiks nodoti atpakaļ to īpašniekiem.

Plānotie rezultāti.

• Latvijas paviljons prezentēts ar mūsdienās aktuālu tēmu kā Latvijā, tā citur pasaulē;
• Veicināta sabiedrības izpratne par ilgtspējīgu arhitektūru, radot vēlmi pašiem gūt zināšanas atjaunošanā, līdz ar to mainot priekšstatus par finansiālajām barjerām un nesamērīgajām, vienmēr nepieciešamajām investīcijām;
• Ekspozīcija, ēku un cilvēku stāsti popularizēti kā Latvijā (caur mediju komunikāciju un akcijām), tā izstādes laikā Venēcijā un citur pasaulē;
• Vairota Latvijas unikālās koka arhitektūras atpazīstamība citur pasaulē;
• Latvijas tēls pasaulē prezentēts, neslēpjot kļūdas un nepilnības, taču uzsverot arvien pieaugošo individuālo cilvēku līdzdalību vides un sociālajos procesos, pilsonisko aktivitāti.

Ēkas un pilsēta ir sociālekonomisko procesu atspoguļotāji, kurus mēs, cilvēki, lietojam īslaicīgi. Pilsētas turpina pastāvēt arī pēc mums. Tādēļ saglabājam savas saknes un nododam tālāk.

Projekta komanda: Evija Šaitere, Jolanta Šaitere

sadarbībā ar Ievu Niedri, fonds “Initium” un Gunu Akonu “Brand eleven”.

Vizualizācijas: Ēriks Valdmanis, Regger.

Konkurss: Latvijas ekspozīcijas idejas koncepcija Venēcijas biennāles 17.starptautiskajā arhitektūras izstādē.

Laiks: 2019.