Tehnoloģijas attīstās un arvien precīzāki mērījumi ļauj pilnveidot būvniecības procesu, tomēr pirms trīsdesmit gadiem izvirzītie pasīvo māju pamatprincipi ir saglabājušies nemainīgi.
Lai maksimāli izmantotu saules enerģiju, ir būtisks mājas un tās logu izvietojums attiecībā pret debespusēm. Vislabāk pasīvo māju ir novietot pret dienvidiem. Taču, tā kā stiklotajām logu virsmām ir augsts kopējais saules caurlaidības koeficents, ir jādomā par to noēnojumu, lai ēka nepārkarstu. Pasīvo māju standartos ir noteikts, ka pārkaršanas (virs 25 grādiem) biežums pasīvajai mājai nedrīkst pārsniegt 10%. Vai māja iekļausies šajās robežās, arī noskaidrojas energoefektivitātes aprēķinā. Katrā ziņā, logu U-vērtībām pasīvajā mājā nevajadzētu būt augstākām par 0,8 W/(m2K). Lai to sasniegtu, būtiski ir izmantot kvalitatīvus siltinātu logu rāmjus un trīsstiklu paketes. Savukārt, lai pasargātu māju no pārkaršanas, ja tai nav jumta pārkares, logiem var paredzēt ārējo noēnojumu, piemēram, žalūzijas.
Termiskie tilti jeb nepilnības ēkas konstrukcijās un siltinājumā negatīvi ietekmē tās energoefektivitāti. Šādi termiskie tilti veidojas vietās, kur materiāls ar augstu siltumvadītspēju iespiežas siltumizolācijas slāni vai arī izspiežas tam cauri. Šāds risks pastāv, piemēram, pie konsolveida balkona plātnes, grīdas un sienu savienojuma vietās vai fasāžu siltumizolācijas kombinēto sistēmu stiprinājuma vietās. Pasīvajās mājās no šādiem termiskajiem tiltiem ir jāizvairās. Lai to nodrošinātu, būtiski ir izvēlēties racionālus ēku arhitektoniskos risinājumus. Ēku termiskās norobežojošās konstrukcijas jānorobežo ar vienu nepārtrauktu blīvumu veidojošu, tvaikizolācijas slāni. Siltinājuma iestrāde un logu iebūve jāveic tā, lai izvairītos no termiskajiem tiltiem.